Mīti par hipnozi: Zinātniski pamatots pārskats ar popkultūras atsauču piemēriem

Hipnoze ir apvīta ar daudziem mītiem un pārpratumiem. Šos mītus bieži pastiprina hipnozes attēlojums literatūrā, filmās un televīzijas seriālos. Šajā eseja mēs izmantosim zinātniskus atklājumus, lai atspēkotu dažus no šiem mītiem, sniedzot atbilstošus piemērus no populārās kultūras.

Mīts 1: Hipnoze ir veids, kā kontrolēt prātu vai "izskalot"smadzenes

Populāraji mediji, kā piemēram,1962. gada fkinofilmā "Mandžūrijas kandidāts" un 1931. gada kinofilmā "Svengali", ir izplatījuši ideju, ka hipnozi var izmantot kā veidu, kā kontrolēt prātu vai "izskalot" smadzenes. Filmā "Svengali" eponīmais galvenais varonis "mesmerizē" jaunu sievieti vārdā Trilby, padarot viņu par veiksmīgu dziedātāju, pret viņas gribu.

Zinātniski, hipnoze ir savstarpējas vienošanās process, nevis manipulācijas metode. Hipnoze ir stāvoklis ar paaugstinātu koncentrēšanos un palielinātu suģestējamību, bet tā nevar piespiest cilvēkus rīkoties pret viņu gribu vai pamatuzskatiem (Oakley & Halligan, 2013). Tādēļ hipnozes attēlojums kā prāta kontrole filmās "Svengali", "Mandžūrijas kandidāts" un līdzīgоs medijos ir ļoti maldinošs.

Mīts 2: Hipnotizēt var tikai  cilvēkus ar "vājiem" prātiem

Vēl viens izplatīts mīts, ko bieži demonstrē dažādas TV sēriālos, piemēram, "Mentālists", ir ideja, ka hipnotizēt var tikai vājus vai viegli ietekmējamos cilvēkus. Tomēr tas ir tālu no patiesības. Zinātniski pētījumi liecina, ka nohipnozēšanas spēja nekorelē ar viegli ietekmējamību vai pakļāvību, bet gan ar absorbcijas jeb fokusēšanās spēju - iezīmi, kas saistīta ar spēju pilnībā aizrauties ar aktivitātēm, piemēram, lasīšanu vai mūzikas klausīšanos (Elkins, Barabasz, Council, & Spiegel, 2015).

Mīts 3: Hipnoze var palīdzēt atgūt precīzas, paslēptas atmiņas

Literatūrā un filmās hipnoze bieži tiek attēlota kā reāls veids, kā atgūt zaudētās vai paslēptās atmiņas. Piemērs ir slavenā sērija "Twin Peaks", kurā tēls tiek hipnotizēts, lai atcerētos svarīgas detaļas par traumējošu notikumu.

Pretēji šim attēlojumam, zinātniski pierādījumi liecina, ka hipnoze var veicināt nepatiesu atmiņu vai konfabulāciju veidošanos (Lynn, Lilienfeld, Merckelbach, Giesbrecht, & van der Kloet, 2012). Lai gan hipnoze var palīdzēt atcerēties, tā negarantē atgūtās informācijas precizitāti.

Mīts 4: Hipnoze var likt tev veikt pārākus darbus

Daži stāsti, piemēram, komiksu grāmata "The Shadow", izplatīja ideju, ka hipnoze var likt cilvēkiem veikt darbus, kuri viņiem normālā stāvoklī būtu neiespējami. Tomēr, lai gan hipnoze var palīdzēt mazināt sāpes vai trauksmi u.c., tā nevar dot pārcilvēka spēkus vai spējas (Kirsch, 1994).

Secinājumā, daudzi pārpratumi par hipnozi turpina pastāvēt mūsu kolektīvajā apziņā, lielā mērā pateicoties to attēlojumam populārajā kultūrā. Kā mēs apskatījām, šie mīti bieži krasi atšķiras no zinātniskas hipnozes izpratnes. Lai gan hipnoze ir vērtīgs rīks tādās jomās kā sāpju mazināšana un psihoterapija, tās patiesā dabā ir tālu no sensacionāliem attēlojumiem literatūrā, filmās un TV sērijās. Tādēļ hipnozes izpratne prasa skaidru skatu uz zinātni tās pamatā, brīvu no mītiem un populārās kultūras izkropļojumiem.

Atsauces:

Elkins, G., Barabasz, A., Council, J., & Spiegel, D. (2015). Advancing research and practice: the revised APA Division 30 definition of hypnosis. International Journal of Clinical and Experimental Hypnosis, 63(1), 1-9.

Kirsch, I. (1994). Clinical hypnosis as a nondeceptive placebo: Empirically derived techniques. American Journal of Clinical Hypnosis, 37(2), 95-106.

Lynn, S. J., Lilienfeld, S. O., Merckelbach, H., Giesbrecht, T., & van der Kloet, D. (2012). Dissociation and dissociative disorders: Challenging conventional wisdom. Current Directions in Psychological Science, 21(1), 48-53.

Oakley, D. A., & Halligan, P. W. (2013). Hypnotic suggestion: Opportunities for cognitive neuroscience. Nature Reviews Neuroscience, 14(8), 565-576.

Hipnozes vēsture: no senām civilizācijām līdz mūsdienu terapeitiskajai pieejai

Senās civilizācijas

 Hipnozes vēsture aizsākas senajās civilizācijās, piemēram, Ēģiptē un Grieķijā, kur tās izmantoja kā dziedniecības un garīgās attīstības metodes. Šajā laikā pastāvēja daudz mītu un mistikas par hipnozes un transtu stāvokļiem, ko uzskatīja par dievišķām vai garīgām pieredzēm. Senie grieķi un romieši izmantoja šos stāvokļus, lai ārstētu garīgas un fiziskas slimības, kā arī veicinātu garīgo un emocionālo labklājību.

Magnētiskā dziedniecība un Anton Mesmer

Hipnozes un hipnoterapijas attīstībā nozīmīgu lomu spēlēja Anton Mesmer (1734-1815), austriešu ārsts un filozofs, kurš attīstīja magnētiskās dziedniecības teoriju. Mesmer uzskatīja, ka cilvēka ķermenī ir magnētisks fluīds, un, ja tas tiek traucēts, tas rada slimības. Viņš izmantoja magnētiskos laukus, lai manipulētu ar šo fluīdu, cenšoties atjaunot veselību un līdzsvaru. Lai gan Mesmera teorijas vēlāk tika atspēkotas, viņa eksperimenti un pieeja iezīmēja svarīgu soli hipnozes attīstībā.

Hipnozes nosaukuma izcelsme un James Braid

Termins "hipnoze" tika ieviests 1843. gadā pateicoties skotu ārstam James Braid (1795-1860). Braid izmantoja šo vārdu, lai aprakstītu fizioloģiski izraisītu stāvokli, kas līdzinās miegam, un nodalītu to no magnētiskās dziedniecības. Braid veica daudzus eksperimentus ar hipnozi un attīstīja vairākas hipnozes indukcijas tehnikas. Viņš uzskatīja, ka hipnoze varētu būt noderīga dažādu medicīnisku problēmu ārstēšanā, piemēram, sāpju mazināšanā un miega traucējumu risināšanā.

Jean-Martin Charcot un Pierre Janet

19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Francijas neirologs Jean-Martin Charcot (1825-1893) un psihologs Pierre Janet (1859-1947) veica nozīmīgus pētījumus hipnozes jomā. Charcot bija pārliecināts, ka hipnoze ir saistīta ar histeriju un uzskatīja to par neiroloģisku traucējumu. Viņa darbs radīja lielu interesi par hipnozi medicīnā un psiholoģijā.

Pierre Janet, savukārt, izmantoja hipnozi, lai izpētītu cilvēka psihes dziļākos slāņus. Viņš uzskatīja, ka hipnoze ļauj piekļūt neapzinātajam un atbrīvot apspiestās atmiņas. Janet izmantoja hipnozi, lai ārstētu dažādas garīgās un emocionālās traumas un uzskatīja, ka šī terapija var palīdzēt cilvēkiem integrēt apspiestās atmiņas un pieredzi, lai atgūtos no šīm traumām.

Sigmund Freud un hipnozes attīstība psihoanalīzē

Sigmund Freud (1856-1939), psihoanalīzes tēvs, arī izmantoja hipnozi savā praksē. Sākotnēji viņš uzskatīja hipnozi par efektīvu metodi, lai ārstētu histeriju un atbrīvotu apspiestās atmiņas. Tomēr, vēlāk, Freud atteicās no hipnozes kā terapeitiskās metodes, uzskatot, ka tā neļauj klientiem pilnībā apzināties un integrēt savas traumas. Psihoanalīzes attīstībā Freud izstrādāja savu terapeitisko metodi, kas balstās uz sapņu analīzi, brīvās asociācijas un atmiņu atgādināšanas tehnikām.

Mūsdienu hipnoterapija un tās attīstība

20.gadsimta otrajā pusē hipnoze un hipnoterapija piedzīvoja renesansi. Terapeiti un pētnieki, piemēram, Milton H. Erickson, Dave Elman un Ernest R. Hilgard, veica daudzus pētījumus un attīstīja jaunas hipnozes tehnikas un terapeitiskās metodes. Šajā laikā hipnoze tika plaši izmantota dažādu garīgās un fiziskās veselības problēmu ārstēšanai, piemēram, stresa un trauksmes mazināšanai, sāpju kontrolei un atkarības ārstēšanai.

Mūsdienu hipnoterapija ir pieņemta un atzīta kā efektīva terapeitiskā metode, kas strādā plecu pie pleca ar citām terapijas formām, piemēram, kognitīvi biheiorālo terapiju un psihoanalīzi. Hipnoterapija ir kļuvusi par integrētu daļu no daudzu profesionāļu prakses, tostarp ārstu, psihologu un konsultantu repertuāra.

Hipnozes vēsture ir bagāta un daudzšķautņaina, ieskaitot dažādu kultūru un zinātnisku pieeju ietekmi. No senām civilizācijām, kur hipnoze tika uzskatīta par mistisku un garīgu pieredzi, līdz mūsdienu zinātniskajai pieejai, kas izpētījusi un atklājusi hipnozes fizioloģisko pamatu un terapeitisko efektivitāti. Hipnozes vēsture atklāj, ka cilvēki gadsimtiem ilgi ir izmantojuši šo stāvokli, lai ārstētu un palīdzētu cilvēkiem sasniegt dzīves mērķus un labāku dzīves kvalitāti.

Slavenie mūsdienu hipnoterapeiti un to ieguldījums hipnoterapijā

Milton H. Erickson (1901-1980) bija amerikāņu psihiatrs un hipnoterapeits, kurš ir plaši pazīstams ar savu nekonvencionālo pieeju hipnozei, kas ietvēra netiešas un metaforiskas suģestijas (Erickson et al., 1980). Dave Elman (1900-1967) bija vēl viens slavens hipnoterapeits, kurš izstrādāja ātrās hipnozes indukcijas tehnikas, ko vēlāk izmantoja ārstiem un zobārstiem sāpju kontrolei (Elman, 1964). Gerald Kein un George Kappas ir mūsdienu hipnoterapeiti, kas snieguši ieguldījumu hipnoterapijas izglītībā un praksē, kā arī attīstījusi dažādas terapeitiskās metodes un hipnozes tehnikas (Kappasinstitute.com).

Neirozinātnes atklājumi un hipnozes zinātniskais pamatojums

Pēdējo gadu laikā neirozinātnes atklājumi ir devuši būtisku ieguldījumu hipnozes izpratnē un tās zinātniskā pamatojuma izklāstā. Pētījumi liecina, ka hipnoze var ietekmēt dažādas smadzeņu funkcijas un struktūras, piemēram, izmaiņas asins plūsmā prefrontālajā korteksā un mazākās parietālajās daivās, kas saistītas ar uzmanību un apziņu (Rainville et al., 1997; Oakley & Halligan, 2013). Šie pētījumi ir snieguši zinātnisku pamatojumu hipnozes efektivitātei dažādu problēmu ārstēšanā, piemēram, sāpju kontrole, trauksmes mazināšana un atkarības ārstēšana (Montgomery et al., 2000).

Secinājums

Mūsdienu hipnoterapija ir balstīta uz zinātnisku pamatu un tiek pielāgota, lai ārstētu dažādas veselības un dzīvesveida problēmas, piemēram, trauksmi, stresu, sāpes un atkarību. Tās vēsture ir liecība par hipnozes spēju mainīties un attīstīties, lai atbilstu mūsdienu terapeitiskajām vajadzībām un izpratnei par cilvēka psihes darbību. Hipnoterapija ir pieņemta un atzīta kā efektīva terapeitiskā metode, kas strādā plecu pie pleca ar citām terapijas formām, piemēram, KBT un psihoanalīzi. Hipnoterapija ir kļuvusi par integrētu daļu no daudzu profesionāļu prakses, tostarp ārstu, psihologu un konsultantu repertuāra.

Atsauču saraksts:

Braid, J. (1843). Neurypnology or The rationale of nervous sleep considered in relation with animal magnetism. London: John Churchill.

Crabtree, A. (1993). From Mesmer to Freud: Magnetic sleep and the roots of psychological healing. Yale University Press.

Elman, D. (1964). Hypnotherapy. Westwood Publishing Company.

Erickson, M. H., Rossi, E. L., & Rossi, S. I. (1980). The collected papers of Milton H. Erickson on hypnosis. New York: Irvington Publishers.

Kappasinstitute.com. Retrieved from https://kappasinstitute.com/

Montgomery, G. H., DuHamel, K. N., & Redd, W. H. (2000). A meta-analysis of hypnotically induced analgesia: How effective is hypnosis? International Journal of Clinical and Experimental Hypnosis, 48(2), 138-153.

Oakley, D. A., & Halligan, P. W. (2013). Hypnotic suggestion: Opportunities for cognitive neuroscience. Nature Reviews Neuroscience, 14(8), 565-576.

Rainville, P., Duncan, G. H., Price, D. D., Carrier, B., & Bushnell, M. C. (1997). Pain affect encoded in human anterior cingulate but not somatosensory cortex. Science, 277(5328), 968-971.